Visas tiesības pieder autoriem, izpildītājiem, producentiem.
Avots: kanāls -Latviešu estrāde
Andrejs Lihtenbergs (22.05.1938. Rīgā–1979.01.? Lapmežciemā, apbedīts Jaundubultu kapos)
Bērnība, muzikālo gaitu sākums
A. Lihtenberga vecāki – mehāniķis Arvīds Lihtenbergs un ģenerāļa Rūdolfa Bangerska brāļameita Austra – izšķīrās drīz pēc dēla piedzimšanas, par zēna patēvu kļuva Imants Bumbieris. Ģimeni papildināja divi dēli – Pēteris un Uldis. Andrejs agri parādīja muzikālās dotības, iegaumēja un dziedāja populāras melodijas. Imants spēlēja mandolīnu, kāda paziņa Andrejam iemācīja ģitārspēli, taču tika izraudzīta praktiska profesija. Pēc 35. pamatskolas beigšanas A. Lihtenbergs iestājās Rīgas piensaimniecības tehnikumā. Pēc tā absolvēšanas komandēts darbā uz Krieviju, pēc atgriešanās mainīja profesiju – darbojās par pasākumu organizētāju, līdz tika iesaukts armijā. Dienesta laikā Andrejs iemācījās dziedāt, pavadot sevi uz ģitāras. Pēc armijas A. Lihtenbergs iestājās Rīgas Politehniskā institūta aparātu būves un automātikas fakultātes vakara nodaļā. Pa dienu strādāja par autoatslēdznieku, vakaros mācījās, kā arī dziedāja vīru korī. Nodibināta ģimene, kurā 1961. gadā dzimusi meita Daiga, pēc dažiem gadiem laulība šķirta.
Profesionālā darbība
60. gadi
60. gadu sākumā A. Lihtenbergs kļuva par solistu Rīgas rajona kultūras nama estrādes orķestrī Baložos. Pēc institūta beigšanas viņš strādāja par konstruktoru Ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu celtniecības konstruktoru birojā, darbu apvienojot ar dziedāšanu brīvajā laikā. Viņa dotības pamanīja Ivars Mazurs un uzaicināja jauno dziedātāju uz savu estrādes un džeza mūzikas orķestri “Armatūra”. Vēlāk tas pārcēlās uz kultūras namu “Draudzība”. Tur A. Lihtenbergs dziedāja jaunākās rietumu solistu repertuāra melodijas: “Dilaila”, “Pēdējais valsis”, “Pastaiga vakarā”, “Riteņbraucēji” un citas. A. Lihtenbergs daudz strādāja ar balsi, ņēma privātstundas pie izcilā pedagoga Leonīda Zahodņika, vēlāk skolojās Lolitas Vambutes vadībā. 1969. gadā Rīgas Radio komisija atļāva viņam piedalīties ierakstos, turpmāk A. Lihtenbergs radio studijā ieskaņojis vairākus desmitus (ap 100) latviešu, padomju un ārzemju autoru dziesmu. 1969. gadā ar Aivara Zītara dziesmu “Vai tu nāksi vēl?" A. Lihtenbergs sasniedza 5. vietu “Mikrofona” aptaujā par populārāko dziesmu Latvijā. Speciālisti augstu vērtēja solista lielisko balsi, muzikalitāti un centību. Popularitāti veicinošs faktors bija dziedoņa vīrišķīgais izskats – divmetrīgs augums, glīta āriene un labas manieres.
70. gadi
70. gadu sākumā A. Lihtenberga talantam uzmanību pievērsa arī Raimonds Pauls. Veidojot jaunu ansambli (1972), R. Pauls dziedoni uzaicināja piedalīties dažos ierakstos, vēlāk A. Lihtenberga balsij sacerēja dažas dziesmas (“Dāvā smaidu”, “Tautas acis” – ar šo patriotisko dziesmu A. Lihtenbergs pēdējos gados noslēdza savus koncertus). 1973. gadā A. Lihtenbergs ar panākumiem piedalījās VEF kultūras pils orķestra un solistu rēvijā “Spīdola maina vilni”, koncertējot visā Latvijā. Tā paša gada rudenī viņš Lapmežciema zvejnieku kolhoza klubā izveidoja vokāli instrumentālo ansambli “Selga”. Par grupas vadītāju kļuva Aldis Ermanbriks, jo A. Lihtenbergam nebija oficiālas muzikālās izglītības, viņš nepazina notis un melodijas mācījās pēc dzirdes. “Selga” drīz vien iekaroja popularitāti visā Latvijā, A. Lihtenbergs koncertos dziedāja gan solo, gan duetā ar Māru Krievkalni, kā arī Annu Bulu. 1974. gadā par “Selgas” muzikālo vadītāju kļuva Zigmunds Lorencs. Repertuāru papildināja viņa, kā arī grupas basģitārista Aivara Zītara kompozīcijas, ārzemju hiti.
01.1976. A. Lihtenbergs piedalījās R. Paula rīkotajā latviešu estrādes 20. gadadienai veltītajā lielkoncertā Lielajā ģildē. Togad izdota “Selgas” mazā skaņuplate ar četrām dziesmām.
1977. gadā dziedātājs apprecējās otro reizi, sieva Rasma bija pēdējā, kas 20.01.1979. A. Lihtenbergu redzēja dzīvu. Viņa mirstīgās atliekas tika uzietas 25.(?) februāra rītā Čūsku kalniņā pie Bigauņciema. Kriminālprocesā netika atrasti pierādījumi vardarbīgai nāvei, tika pieņemts, ka dziedātājs izdarījis pašnāvību pakaroties. Par vienu no iespējamiem iemesliem tika minētas represijas, ko grupa “Selga” piedzīvoja pēc skandāla saistībā ar koncertu Saldū 1978. gada rudenī. Sekoja polemika presē un aizliegums uzstāties ārpus kolhoza robežām. Minētas arī versijas par VDK represijām pret patriotiski noskaņoto dziedoni, taču nevienai no hipotēzēm nav dokumentālu pierādījumu, jo krimināllietas sējumi pēc suicīda konstatācijas iznīcināti.
Savādo nāves apstākļu dēļ A. Lihtenberga daiļrade kļuva par tabu, viņa vārds vairs netika pieminēts presē, ieraksti televīzijā izdzēsti, radio pārstāja raidīt dziedoņa ieskaņojumus.
Daiļrades nozīme
Ne tikai ar savu talantu un glāsmaino balsi, bet arī neatlaidību un izcilām darba spējām A. Lihtenbergs 20. gs. 60. gadu beigās kļuva par publikas pielūgtu dziedātāju, savu zvaigznes statusu nostiprinot 70. gados, jau ar ansambli “Selga”.
Информация по комментариям в разработке