Скачать или смотреть Ivetas un Artūra Miglānu piemērs lauž stereotipus par cilvēkiem ar invaliditāti

Vaboles pagastā dzīvo Miglānu ģimene, kurā aug trīs bērni. Diviem no viņiem, 34 gadus jaunajai Ivetai un viņas vienu gadu jaunākajam brālim Artūram ir iedzimta muskuļu distrofija. Gan Iveta, gan Artūrs piedzima, šķietami, veseli. Tikai ap gada vecumu kļuva skaidrs, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Kājiņām trūka spēka, lai sāktu staigāt. Bērni paši nevar nedz staigāt, nedz sevi aprūpēt. Neaizstājami palīgi ikdienā abiem ir vecāki, kas rūpējas par bērniem kopš dzimšanas.
Šīs smagās un retās ģenētiskās saslimšanas dēļ, kas progresē, aprūpe viņiem nepieciešama augu diennakti.
Lai arī rūpes par bērniem ir ikdiena, abi vecāki jau sen ir pensijā, un aprūpi pār bērniem ar katru dienu veikt paliek arvien grūtāk. Pirms 10 gadiem abiem iegādāti elektriskie ratiņkrēsli, savukārt pavisam nesen – dāvinājumā saņemts mobilais pacēlājs, kas ļauj ratiņkrēslā sēdošo cilvēku pacelt bez fiziskā spēka pielietošanas.
Par iespēju abiem vecākiem kļūt par asistentiem saviem bērniem Iveta uzzināja no drauga Zviedrijā, kur ir līdzīga prakse. Pēc tam ģimene interesējusies par asistenta pakalpojuma pieejamību Latvijā. Šāda iespēja tika atrasta. Iveta pauž, ka pakalpojums pats par sevi ir diezgan labs atbalsts, lai gan ģimene saskata sistēmā arī zināmus trūkumus.
Asistentam, lai pamatotu, ka ir nostrādājis 40 stundas nedēļā, ar čekiem un zīmogiem ir jāpierāda teju katrs solis. Laiks, kurā viņš aizved cilvēku līdz ārstam, pasākumam vai nodarbībām un atpakaļ mājās, tiek ieskaitīts, taču tas, ko aprūpējamais pavada nodarbībās, ne.