#LATGOLYSSTUŅDE

Sagaidot jauno mācību gadu, šodien uz Latgali un pierobežu kā reģionu paskatīsimies Hārvarda Universitātes 4.kursa studenta Ričarda Umbraško acīm. Ričards ir beidzis Rīgas 1.Valsts ģimnāziju, uzaudzis galvaspilsētā, bet viņa senču saknes dziļi sakņojas Ludzas novadā jeb pašā Latvijas-Krievijas pierobežā. Arī pats Ričards, studējot vecākajā un vienā no prestižākajām universitātēm ASV, ir pievērsies savām saknēm.

„Baba Ernestīne, mammas mamma ir no Ņukšiem. Tur es esmu braucis katru vasaru bērnībā principā. Dzīvojies. Un mēs ar mammu dzīvojam Rīgā. Bet mamma joprojām uztur kontaktus un arī savu latgalisko identitāti.” Viņš uz pierobežu skatās kā uz īpašu reģionu, pēta salīdzinošo literatūru, impērijas un pēcpadomju robežas, un nesen viņa skatījumu uz Latgali kā pierobežas reģionu varēja lasīt arī interneta žurnālā Satori.

„Kad bija mazāks, es atceros to, ka mamma gribēja, lai es runāju latgaliski, bet es kaut kā stūrgalvīgi izvairījos no tā. Un varbūt tagad tā Latgales pētniecība vai interese par Latgali ir kā atbilde tam, tai nevēlēšanai iepriekš kaut kā saistīt sevi ar Latgali, varbūt tāpēc, ka mācīties latgaliešu valodu un bija grūti, vai arī vienkārši negribējās. Un varbūt es tagad kaut kā cenšos labot, pievēršoties un akadēmiski mācoties, un pētot Latgali.”

Ričards pēta kā citi autori skatās uz pierobežu kā reģionu. „Tās pierobežas pieredzes kaut kādā ziņā arī ir līdzīgas, ka tas

pierobežas stāvoklis ir tāds unikāls stāvoklis, kurā būt. Jo tas nozīmē tādu atrašanos starp divām vietām, ka tu īsti neesi varbūt simtprocentīgi ne vienā vietā ne īsti arī otrā vietā. Tu vari domāt pats, ka esi vienā vai otrā, bet tas kā tu tiec uztverts šīs te starppozīcijas dēļ, ir tas, ka tu neesi ne viens, ne otrs. Tad kas tu esi?

Šie identitātes jautājumi visu laiku tiek cilāti, un tie kļūst par svarīgiem tiem pašiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajās tevi pierobežas stāvokļos.”