Tīrot dzīvokļus, bieži vienrodas jautājums, kur likt lietas, kas vairs nav vajadzīgas vai, mūsuprāt, kļuvušas nemodernas. Pirms četriem gadiem šāds jautājums radās arī rīdziniekam Intam Miežubrālim, kurš risinājumu rada savā dzimtajā pusē Dobeles novadā, izveidojot “Bagāžnieku tirgu”.
Šosejas malā starp Kroņauci un Dobeli jau četrus gadus svētdienas darbojas “Bagāžnieku tirgus”. Šāda ideja tirgus saimniekam radusies, jo nācies atbrīvot dzīvokli no liekām mantām, bet vēlme dzīvot bezatkritumu vidē likusi meklēt kādu risinājumu, nevis braukt uz atkritumu poligonu. Miežubrālis, sociālā uzņēmuma “Ķirpēni” pārstāvis, saka: “Ļoti daudz cilvēku laukos arī meklē šādas lietas, dažkārt mēs pat esam izbrīnīti un apjukuši, ko cilvēki vēlas iegādāties un ko viņi meklē. Meklē visu, sākot no pogas, beidzot ar stūra dīvānu. Man ir bijušas situācijas, kad nolieku laukā krēslu, kuru es domāju utilizēt, ieeju šķūnī, nāku ārā un jau stāv cilvēks, kurš prasa, cik maksā. “
Piedāvājumu klāsts šeit ir ļoti dažāds, gandrīz katrai lietai ir savs stāsts. Alfrēda, “Bagāžnieku tirgus” tirgotāja, piedāvājumā ir trauki un ļoti plaša dekoratīvo figūriņu kolekcija. “Man jau arī bija tās sakrājušās daudz, bet izpērk. Tieši tās, kas bija Latvijas laika jau ir izpirktas.”
Vissenākie priekšmeti atrodami pie kāda bukaišnieka Normunda, kurš rāda gan atslēgu, ar kuru zirgiem pakavi tīrīti un laboti, gan sviesta ķērni un dažnedažādus citus senos darba rīkus.
Normunds stāsta, ka seno darba rīku kolekcionēšana esot viņa vaļasprieks, bet tagad par vaļasprieku esot kļuvis arī “Bagāžnieku tirgus”. “Man te ir tādi priekšmeti, ka, kad nāk vecāki ar bērniem, var daudz ko izstāstīt, kā muzejā nelielā. Tā ir tāda sirdslieta. Sākās ar to, ka mēģināju sev pirti noformēt, savācās daudz kas lieks, sāku braukāt. Un tad, kad redzu, ka cilvēki grib ko mest āra, pierunāju nopirkt no viņiem. Pērku, pie lūžņu savācējiem braucu – pērku, kāds atnes kaut ko.”
Laika gaitā “Bagāžnieku tirgus” paplašinājies. Un tagad tam līdzās ir arī “Brīnumu šķūnis”, kurā ir trauki, rotaļlietas, bērnu ratiņi, mēbeles un daudzas citas pārsvarā pagājušā gadsimta 70.-80. gadu lietas.
Miežubrālis: “Tas principā sanāca spontāni. Sākām ar “Bagāžnieku tirgu”. Mums bija kaut kādas lietotās mantiņas, mēs tur ņēmāmies. Tad iegādājāmies šķūni, no sākum bija doma izmantot to kā noliktavu, bet tad, kad tas pusgada laikā bija piekrāmējusies pilns, atvērām durvis un teicām: “Mums ir krāmu brīnumšķūnis!””
Arī šobrīd Ints aicina dot mantām otro iespēju, un veicot lielo tīrīšanu, pārpalikumus nevest uz poligonu, bet nogādāt brīumšķūnī, bet jau vasaras nogalē “Ķirpēnos” darbu sākšot arī darbnīca cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Информация по комментариям в разработке