Bellaccord-Electro dibināta Rīgā, 1931. gadā. Īpašnieks Helmars Rudzītis, grāmatizdevējs, arī izdevniecības “Grāmatu Draugs” īpašnieks. 1940. gadā uzņēmums tika nacionalizēts, bet līdz 1949. gadam kā valsts uzņēmums nosaukumā saglabāja Bellaccord-Electro vārdu.
Fabrika atradās akciju sabiedrības “Lukss” telpās, Kalnciema ielā 40, bet firmas veikals Vecrīgā, Grēcinieku ielā 25. Veikala ēka nopostīta Otrā pasaules kara laikā. Otrs veikals atradās Liepājā, Graudu ielā 45; Bellaccord skaņuplates izplatīja arī citi tirgotāji veikalos visā Latvijā. No 1932. gada Bellaccord pārstāvniecība darbojās arī Tallinā, Lai ielā 38. Igauņu mākslinieku skaņierakstus veica Rīgā, skaņuplates presēja un izplatīja Tallinā, Narvā un citās pilsētās.
Bellaccord fabrikas kapacitāte bija 600 vienības astoņās stundās, taču tik liela slodze 20. gs. 30. gados netika nodrošināta. 25 cm diametra skaņuplate, kuras katrā pusē varēja ierakstīt vienu trīs minūtes garu skaņdarbu, mazumtirdzniecībā 30. gadu vidū maksāja 2,50 latu. No 11.1931. līdz 10.1944. Latvijas tirgum sagatavoja 1059 skaņuplates (2120 matricas). Statistiskie rādītāji: 1933. gadā 75 tk skaņuplates, 1934. gadā – 80 tk; 1935. gadā – 97 963, 1938. gadā – 87918, 1939. gadā – 75 302 skaņuplates.
1931.–1940. gads
Bellaccord kļuva par vadošo skaņuplašu ražotāju Baltijā. Tā bija vienīgā nozares ražotne, kas darbojās bez pārtraukuma visu desmitgadi, izpildot visas ražošanas funkcijas: mūziķu angažēšana, skaņdarbu ierakstīšana, matricu izgatavošana, skaņuplašu presēšana, apstrāde marķēšanai un tirgošanai.
Bellaccord ierakstu studija atradās Rīgas Radiofona telpās. Pārstāvot Latvijas rūpniecību, Bellaccord piedalījās starptautiskās izstādēs Stokholmā 1934. gadā un 1935. gadā izstādē Briselē. Uzņēmuma darbības rezultātā Latvijas skaņuplašu eksports sākot ar 1934. gadu līdz Otrajam pasaules karam pārsniedza importu trīs līdz piecas reizes (ārējās tirdzniecības statistikas dati par 1938. gadu: eksports 3918 kg, imports 789 kg). Galvenās Bellaccord eksporta valstis: Igaunija, Somija, Ķīna (Harbinas krievu kopiena), Lietuva, Zviedrija.
Bellaccord ierakstos dzirdami gan profesionāli Latvijas dziedātāji – Pauls Sakss, Milda Brehmane-Štengele, Arturs Priednieks-Kavara –, gan Latvijā dzīvojošais krievu dziedātājs Pjotrs Ļeščenko un citi, dažādas kapelas, džezbendi un orķestri. Repertuārā bija ārzemju šlāgeri, solo dziesmas un kormūzika, latviešu humoristu priekšnesumi un deju mūzika, krievu romances.
Populārākie, visvairāk ierakstītie izpildītāji bija Brāļi Laivinieki – 25 skaņuplates (50 ieraksti), Jānis Āre – 26, Alfrēda Vintera “Jautrā kapela” vai A. Vintera trio – 32, Alfrēds Poriņš – 33, Mariss Vētra – 64 skaņu ieraksti, Oskars Stroks (komponists vai izpildītājs) – vairāk nekā 50 skaņu ierakstu vairāk nekā 25 skaņuplatēs. Populārākā skaņuplate bija “Šalc zaļais mežs” un “Brūklenājs” A. Poriņa izpildījumā (ierakstīta 1934. gadā; M3622*/Nr.3304**). Šīs kompozīcijas, līdzīgi citiem populārās mūzikas skaņdarbiem, tulkotas nonāca Igaunijas tirgū (izpildīja Arturs Rinne, Artur Rinne, skaņuplate ierakstīta 1935. gadā; M3755/Ord.2123**).
1940.–1964. gads
Pēc Bellaccord nacionalizācijas no 09.1940. līdz 07.1941. fabrikas direktors bija Jēkabs Riekstiņš, bet H. Rudzītis saglabāja tehniskā direktora statusu. H. Rudzīša vadībā Bellaccord darbojās arī nacistiskās Vācijas okupācijas laikā okupācijas varas ciešā kontrolē. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 10.1944. H. Rudzītis no Latvijas emigrēja.
Fabrikas – ar nosaukumu “Rīgas skaņu plašu fabrika Bellaccord Electro”, līdz 1949. gadam – darbs atsākās 13.02.1945. PSRS Tautas komisāru padomes Mākslas lietu komitejas pārvaldībā. 1949.–1950. gadā “Rīgas skaņuplašu fabrika Bellaccord”. Pēc tam vārds Bellaccord nosaukumā vairs neparādījās. 78 apgriezienu skaņuplates ražoja līdz 50. gadu vidum. 1956.–58. gadā fabrikas nosaukums bija “Baltija”, 1958.–1961. gadā – Skaņuplašu fabrika “Līgo”, no 1961. gada – Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas fabrika un skaņu ierakstu studija. Ražošanā ieviešot polivinilhlorīdu (vinilu), skaņuplates kļuva vieglākas, izturīgāks, tajās varēja ierakstīt garākus skaņdarbus. Nostabilizējās 33 1/3 apgriezienu ātrums, bet 60. gadu sākumā, vadoties pēc ārzemju parauga, pilnībā pārgāja uz 45 apgriezienu vinila skaņuplatēm. Ar 1964. gadu uz agrākā Bellaccord tehniskās bāzes radītais padomju uzņēmums tika iekļauts Vissavienības skaņu plašu firmā “Melodija” .
Информация по комментариям в разработке