Brīvība uz nāvi: nāves strukturālās izmaiņas modernitātē

JAUTĀJUMS PAR NĀVI IR JAUTĀJUMS PAR BRĪVĪBU
Filozofs Raivis Bičevskis skaidroja, ka jautājums par nāvi ir jautājums par
brīvību un ka kopš 19. gadsimta nāve ir kļuvusi tehniska. Nāve nāvi regulē tehniski, un tas notiek uz dzīves un dzīvības izpratnes izmaiņu fona. Nāve drīzāk tiek definēta kā dzīvības procesa daļa un vairāk tiek harmonizēta ar dzīvi, netiek uzlūkota indivīda līmenī. Tā parādās drīzāk kā dzīvības dinamiskie procesi, kuros dzīvība riskē pati ar sevi, ir izaugsme, spēks. Individuāls eksistenciāls izmisums, pārdzīvojumi vai indivīda perspektīva drīzāk šādi tiek nostumta malā. Zūd nāves individuācija.
Nāve ir jāsaista ar dzīves īstumu. Nāve kā dzīves galējā iespēja ir tā, kas
apzināta paver iespēju būt īstam, būt pašam, nevis paļauties sabiedrības
anonīmajai varai pār indivīdu. Nepieminot nāvi, ne tikai tiek ignorēts dzīves
galīgums, bet arī tiek dzēsta iespēja pašam izvēlēties dzīvi un tās iespējas uz skaidra nāves apzināšanās fona. Tā ir brīvība uz nāvi jeb brīvību, ko dod apzināta nāve dzīvei.
Strukturālās izmaiņas dzīves un dzīvības izpratnē un nāves uztverē 20. gadsimtā padara nāves nosacījumus tādus, kas traucē nāvi induviduēt. 20. un 21. gadsimta mijā joprojām valda tendence, ka ar tehniski pārvaldītām sistēmām var intensificēt, optimizēt, padarīt produktīvu dzīves ciklu. Tā ir vitālā ekonomija, uz kuru dzen viena spēcīga iekšējā modernitātes attīstības līkne. Rodas vēlme kontrolēt, sakārtot, sistematizēt un unificēt neskaidro miršanā un iespējamās ar to saistītās sāpēs.
Paveras miršanas tirgus. Otra tendence ir tā, ka miršana un nāve tiek pāradresētas speciālistiem.
Svarīga laikmeta iezīme - standartizēšanas modeļa meklēšana. Miršana tiek aplūkota kā normatīvi izejami, veicami posmi. Individuālajai reakcijai uz nāves tuvumu pamatā ir vitāli, psihiski procesi, kurus zinot un kontrolējot var novest mirstošo pie vēlamā rezultāta. Vai nesanāk tā, ka uz šā fona citādi skatījumi uz nāvi var tikt patoloģizēti? Vai jāpalīdz cilvēkam, ja viņš liedzas nonākt, piemēram, miršanas piektajā fāzē? Vai nerodas iespaids, ka miršanas psiholoģija savā veidā normē miršanu un to naturalizē, tādā veidā padarot par noteiktu un standartizētu labas nāves modeli?
“Atzīstot paliatīvās aprūpes un hospisa sistēmas nozīmi, gribētos, lai tajā tik
tiešām tiek ņemta vērā modernitātes iekšējās pretrunās un cīņās iedragātā un tomēr saglabātā indivīda brīvība.”