Dēla Mārtiņa Ozola piemiņai.

Dzeja- Antoņina Lubeja.
Fonā skan Edgara Ziņģes vijoļspēles fragments- NOKTIRNE.
Līdzjūtība ANITAI un GUNTIM OZOLIEM, atvadoties no dēla MĀRTIŅA



Es nepaspēju atvadīties, māmiņ,
Jo nezināju, ka var likten's dzelt.
Ja to var maigi saukt par likteņspēli,
Man nāksies citā akā veldzi smelt.



Bet ziniet, - atlidošu vēja pūsmā.
Pie Jums es, māmiņ, tēti, būšu klāt,
Jo mīlestība, mantota no dzīves,
Tā nevar rimties un ne mirkli stāt.



Es izdegu kā kastaņsvece baltā,
Bet Jūsu pagalmā es būšu vēl.
Es atnākšu, kad kastaņa vēl ziedēs...
Cik, māmiņ, tēti, visa ļoti žēl.



Tie mazie asniņi, ko dzīve sēja,
Tie priecēs visus tad, kad skumjas māks.
Es aizgāju, bet likteņstāsts man saka, -
Nāks balta diena, solu, - Jums tā nāks.



(Antoņina Lubeja)